Ceļš ir svarīgāks par mērķi - vēsta sena paruna, un, iespējams, tieši tāpēc tik daudz cilvēku ceļojumā dod priekšroku pastaigu takām, nevis gulšņāšanai pludmalē.
Pārgājieni sniedz iespēju ieraudzīt vairāk, nekā tas būtu iespējams pa automašīnas vai vilciena logu. Tie ļauj nonākt vietās, kurās mēs nekad nenokļūtu, ja nebūtu gatavi iet kājām. Kā gan citādi apakatīt lietusmežu, vulkānu vai meža biezokni?
Pārgājieni arī nodrošina nepieciešamo vientulības devu, kas vajadzīga, lai gremdētos domās un aizbēgtu no straujā dzīves ritma izraisītā stresa. Taču vienlaikus tie rada kopības sajūtu, kāda veidojas tikai starp ceļiniekiem, kuri dodas uz kopīgu mērķi. Neatkarīgi no tā, vai esat vēstures cienītājs vai botāniķis, meklējat garīgu stiprinājumu vai “Mēness” ainavu, jums tiek piedāvāta iespēja doties ceļā un sekot pa pēdām samurajiem, inkiem vai pat vienam no Kristus mācekļiem.
Kumano Kodo
Japāna
Jau tūkstoš gadus japāņu svētceļnieki dodas uz Kii pussalu, lai apmeklētu trīs Kumano svētvietas, kas plašāk zināmas kā Kumano Sanzan, un tās ir Hongu Taisha, Nachi Taisha un Hayatama Taisha. Kumano Kado takas mežiem apaugušajos kalnos viņiem bija kas vairāk par ceļu - gājienam pa tām bija jākļūst par reliģisku pārdzīvojumu.
Samuraju svētceļojumu vietas mūsdienās ir paradīze pārgājienu mīļotājiem. Takām nav oficiāla sākuma un beigu punkta, nav arī skaidri noteiktu maršrutu, taču izvēle ir plaša - no vieglas vienas dienas pastaigas līdz izaicinošam vairāku dienu pārgājienam.
Visiecienītākais ir Nakaheči ceļš, kas stiepjas gandrīz 30 kilometru garumā no Takijiri Oji līdz Hongu Taisha svētvietai. Tas ir labi saglabājies, un maršruts ir salīdzinoši viegls - ar burvīgu meža ainavu, retiem ciematiem, kur apstāties, un iespaidīgu kāpienu lejup līdz svētvietai. Dodoties tālāk uz Nachi Taisha, iešana kļūst sarežģītāka, turklāt ceļā ir ne tik viegli pieveicamā Dogirizaka nogāze, taču vienmēr pastāv iespēja izvēlēties vieglu nobraucienu pa upi līdz Hayatama Taisha svētvietai.
Santjago ceļš
Spānija
Kristiešu svētie raksti vēsta, ka pirmo Jēzus sekotāju un mācekli Jēkabu nogalināja ticības dēļ, un viņa ķermeni no Jeruzalemes pa jūru nogādāja uz kādu vietu mūsdienu Spānijas teritorijā, lai apglabātu.
Turpmākajos gadsimtos Santjago de Kompostela kļuva par svētvietu tiem, kuri vēlējās lūgties pie Jēkaba atdusas vietas iespaidīgā katedrālē, savukārt Santjago ceļš (Svētā Jēkaba ceļš) - par tādu kā viduslaiku tūrisma industriju. Svētceļnieki apmetās lētās naktsmītnēs, kas tika izveidotas ceļa malās, lai nodrošinātu viņu vajadzības, un šī tradīcija ir saglabājusies līdz mūsdienām.
Taču Santjago ceļš nav paredzēts tikai katoļiem. Gājēju ticības ir dažādas, turklāt ceļu mēro arī tie, kas nepieder nevienai konfesijai. Iemesli un motīvi ir atšķirīgi - skaistas ainavas, meditācija, veselības apsvērumi vai vienkārši izaicinājums. Ceļotāji dodas pa dažādiem Santjago ceļa maršrutiem un takām, bet, lai saņemtu svētceļnieka sertifikātu compostela ar zīmogu, jāveic vismaz 100 kilometri.
Tongariro kalnu pāreja
Jaunzēlande
Uz Mēness līdz šim izdevies nokļūt tikai 12 astronautiem, taču ceļotāji, kas veikuši 19,4 kilometrus pāri Tonariro kalnam, spriež, ka tur izskatās līdzīgi.
Kā labāko pārgājienu vietu pasaulē daudzi min Jaunzēlandes ziemeļu salas aktīvā vulkāna Tonariro apkaimi. Pēdējo reizi vulkāns izverda 2012. gadā, un ceļotāji parasti iet lejup no Mangatepopo līdz Ketetahi karstajiem avotiem. Augstuma starpība starp tiem
ir 360 metri, taču maršruts ietver arī stāvu kāpienu augšup par Tonariro kalna nogāzi, kur taka aizvijas gar virsotni. Ceļš ved garām diviem vulkānu krāteriem, kā arī Emeralda ezeram un Zilajam ezeram - vēl diviem krāteriem, kuri savulaik piepildījušies ar lietus ūdeni.
Vienmērīgi ejot, pāreju var šķērsot aptuveni septiņās stundās, taču apkārtējā ainava drīzāk atgādina Mēnesi, nevis Zemi. Augu te ir maz, minerāli iekrāsojuši akmeņus sarkanbrūnus, visapkārt redzami sacietējušas lavas gabali. Bīstamas fumarolas spļauj gaisā tvaiku un sēra dioksīdu. Pārfrāzējot slaveno Nīla Ārmstronga teicienu, varētu sacīt, ka, šķērsojot pāreju, jums būs jāsper vairāk nekā viens mazs solis, taču, sasniedzot galamērķi, šķitīs, ka esat veicis milzu lēcienu.
Roraima kalns
Venecuēla
Noslēpumainajai plakankalnei ar stāvajām kraujām, kas paceļas virs Dienvidamerikas lietusmeža, piemīt kaut kas pārpasaulīgs un aizvēsturisks. Savulaik, iedvesmojoties no ziņas par Roraima kalna atklāšanu, Artūrs Konans Doils sarakstīja “Zudušo pasauli”- piedzīvojumu romānu par dinozauru zemi.
Rakstnieks pats tā arī nekad neuzkāpa Roraima kalnā, taču mūsdienu ceļotāji to var darīt, dodoties pa Paraitepui taku no Venecuēlas. Lai gan kalns atrodas uz robežas ar Brazīliju un Gajānu, no šo valstu puses to var pieveikt tikai ar alpīnistu aprīkojumu. Tie, kuriem izdodas uzkāpt kalnā, nokļūst 31 kvadrātkilometru lielā smilšakmens plato ar niecīgu veģetāciju - augiem te jācīnās par barības vielām, jo līst gandrīz katru dienu un lielākā daļa augsnes tiek aizskalota. Pateicoties kalna stāvajām 400 metru augstajām kraujām, te sastopamas vairākas endēmiskas sugas, kādu nav nekur citur.
Dodoties sešu dienu pārgājienā uz Roirama kalna virsotni, iespējams nonākt pasaulē, kas vairs nav zudusi, bet joprojām ir ļoti iedvesmojoša.
Apalaču ceļš
ASV
Izstaigāt visu 3524 kilometrus garo Apalaču ceļu, kas šķērso 14 štatus, nemaz nav nepieciešams, taču ir vērts izbaudīt ievērojamu tā posmu.
Ceļa dienvidu gals vijas cauri Džordžijai, Ziemeļkarolīnai un Tenesī un lepojas ar tādām virsotnēm kā Blood Mountain, Standing Indian Mountain, Wayah Bal un maršruta augstāko smaili - Klingmensdomu. Gājējiem jārēķinās ar nelīdzeniem ceļiem un dažiem stāviem kāpumiem, taču iešana kļūst vieglāka pa labi uzturētajām Virdžīnijas takām; iesācējiem piemērotākie ir posmi Šenando nacionālajā parkā. Jaunanglijas reģionā mežu takas ir patiešām lieliskas. Vislabāk tās izstaigāt rudenī, kad krāsojas koku lapas. Savukārt ceļa posmos Ņūhempšīrā un Menā ir sarežģītāks reljefs, līdz ar to iešana būs grūtāka.
Ja tomēr vēlaties pieveikt visu ceļu, varat pievienoties izturīgāko gājēju pulciņam, kuri gada laikā iziet visu Apalaču ceļu. 2017. gadā to paveica 1186 piedzīvojumu meklētāji.
Inku ceļš
Peru
Inku ceļš, jeb, precīzāk, ceļi (trīs maršruti, kas daļēji pārklājas) ved līdz pat Maču Pikču - 15. gadsimtā celtam inku imperatora Pačakuti cietoksnim. Pēc 120 gadiem tas tika pamests, un to pārņēma džungļi. Šis augstu kalnos virs mākoņiem esošais komplekss ir viens no pasaules grandiozākajiem vēstures pieminekļiem un ietver tempļus, kapenes un valdnieka pili, kā arī amatniecības un saimniecības ēkas.
Lai nonāktu Maču Pikču, parasti jāiet četras vai piecas dienas. Veiktie attālumi nav lieli - aptuveni desmit kilometri dienā, tomēr daudzo pieturvietu dēļ var būt nepieciešamas pat astoņas stundas. Nav taču iespējams neuzkavēties iespaidīgajās drupās Patallaqta, Runkuraqay, Qunchamarka un Phuyupatamarca senvietās! Jebkurā citā maršrutā šie objekti būtu ceļojuma mērķis, bet te tie tikai uzkurina interesi. Ceļš noslēdzas ar stāva kalna nogāzē izcirstām kāpnēm - Saules vārtiem (Inti Punku), un no kalna kores paveras elpu aizraujošu skats uz Maču Pikču.